Šis notikums iezīmēja savstarpējās ekonomiskās, politiskās un kultūras sadarbības simtgades sākumu, tostarp partnerattiecībām drošības jomā un vēlāk arī kopēju dalību starptautiskajās organizācijās, EU un NATO.

doc. PhDr. Lubošs Švecs, CSc., Kārļa Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vēsturnieks ekskluzīvi Čehijas Republikas vēstniecībai Rīgā par Čehoslovākijas un Latvijas diplomātisko attiecību nodibināšanas 100. gadadienu

Čehoslovākijas valdības Latvijas atzīšana de jure un diplomātisko attiecību nodibināšana nebija vienkāršs divpusējs process, bet gan attīstījās, reaģējot uz starptautiskās situācijas izmaiņām. Tādējādi Čehoslovākijas valdības attieksme attīstījās kontekstā ar Čehoslovākijas politiku attiecībā uz Krieviju, Vāciju un Rietumu lielvarām. Diplomātisko attiecību nodibināšana un Latvijas un pārējo Baltijas valstu de jure atzīšana bija nesaraujami saistīta ar Krievijas jautājuma risināšanu pēc pilsoņu kara. Var teikt, ka tas bija tieši proporcionāli saistīts ar vienotās un nedalāmās Krievijas paradigmas erozijas procesu.

Čehoslovākijas skatījums uz topošo Latvijas valsti tika formulēts prezidenta Tomāša Gariga Masarika Pirmā pasaules kara beigās formulētās jaunās Centrāleiropas koncepcijas ietekmē. Šī koncepcija, ko atbalstīja ČSR ārlietu ministrs un ministru prezidents Edvards Benešs, sākotnēji paredzēja boļševiku krišanu un Krievijas valsts demokratizāciju un federalizāciju. Taču 1921. gadā tas pamazām atspoguļoja jaunās Latvijas valsts iekšējo un starptautisko stabilizāciju. Latvija tika uzskatīta par ekonomisku partneri un iespējamu instrumentu Eiropas valstu liberalizācijas spiedienam pret boļševiku režīmu.

Pirmais solis bija Latvijas valdības de facto atzīšana un konsulārās pārstāvniecības izveide Rīgā. Jozefs Košeks, Čehoslovākijas leģionu majors, kļuva par pirmo Čehoslovākijas konsulu 1921. gada aprīlī. Sibīrijā pavadītajā laikā Košeks sadarbojās ar Latvijas amatpersonām, veidojot latviešu pretboļševistiskās militārās vienības un aizsargājot Latvijas amatpersonas no admirāļa Kolčaka karavīru terora.

Pēc Baltijas valstu iestāšanās Tautu Savienībā 1921. gada agrā rudenī, kļuva skaidrs, ka atzīšanas jautājumā vairs nevar kavēties.

Prāgā Latvijas intereses tika uzdots pārstāvēt Eduardam Krastam un Vilhelmam Šreineram kā tiešajam Latvijas valdības pārstāvim, kurus pieņēma ārlietu ministrs E. Benešs un 1921. gada 17. novembra audiencē arī prezidents Masariks. Tolaik prezidents pasludināja sevi par Latvijas draugu, pauda atbalstu neatkarībai un solīja paātrināt atzīšanu de jure. Ministru prezidenta un ārlietu ministra E. Beneša valdība tā gada pēdējā sēdē nolēma atzīt de jure visas trīs Baltijas valstis 1921.gada 29. decembrī.

Latvijas de jure atzīšanas nota datēta ar 1922. gada 5. janvāri; Konsuls Košeks to 1. februāra audiencē nodeva ārlietu ministram Z. A. Meierovicam. Abi diplomāti ne tikai atgādināja Čehoslovākijas leģionāru un latviešu brīvprātīgo kopīgās cīņas par Sibīriju, bet arī formulēja abas valstis vienojošās vērtības – “likuma, patiesības un īstas demokrātijas ideālus”, kā Čehoslovākijas konsuls ziņoja savai ministrijai.

Diplomātisko attiecību nodibināšana radīja arī priekšnoteikumus sekmīgai ekonomisko attiecību attīstībai, ko pavēra tirdzniecības līguma parakstīšana jau 1922. gada 7. oktobrī. Tas bija viens no pirmajiem Latvijas tirdzniecības līgumiem. Tādējādi tas radīja pamatu straujam divpusējo tirdzniecības attiecību uzplaukumam un Čehoslovākijas investīcijām Latvijas ekonomikā. Acīmredzami, ka Čehoslovākijas diplomātija, izveidojot konsulātu (vēlāk vēstniecību) un tirdzniecības līgumu, Latvijai izvirzīja prioritāti savu politisko un ekonomisko interešu aizstāvībai Baltijā.